Dzīve spēlējas

Dzīve spēlējas ar mani vai - es ar viņu?

Putekļi sejā pūšas, ķermeni dedzina vīns.

Savu esību meklējot, savu sirdsapziņu,

mani sagūsta aizvakar apbedīts smīns.

Nesmieties? Padoties? Tikai, spītējot naidam,

tie putekļi izmazgās acis, lai redzu sevi,

tas vīns liks aizlidot pēdējam, mirstošam vaidam,

ko tu, mana mīļā, tik dāsni man aizejot devi.

Ai, dzīve, ar tevi vai tomēr  - bez tevis, viena,

es maldīšos, kritīšu, celšos un pieminēšu

to putekļu aizpūsto, vīna pielieto dienu,

kad meklēšu ilgoto, tad – atkal pazaudēšu.

Dzīve spēlējas ar mani vai - es ar viņu?

To jau tā nevar ne saprast, ne sajust. Nekā.

Tā arī palieku kopā ar savu sirdsapziņu,

palieku savā, pašas piesmietā, pasakā.

© Laimdota Vištarte 8.09.2014.

Lasu savu dzejoli.

Es lasu savu dzeju.

Dzejas pasākums Saldū Sv. Pētera un Pāvila Romas katoļu baznīcas telpās. Grupa "Uzmini nu!" - Jurgita Druseika un Raitis Sirmanis izpildīja dziesmas ar maniem vārdiem un Jurgitas mūziku. Visam pa vidu - es lasīju savu dzeju. Mazs ieskats.

"Sirdsdomas vārdos" kopā ar Egilu Dambi Saldū 15.11.2013.

Tās durvis

Čīkst vējā durvis. Nav neviena mājās.

Reiz bija pasaka, kas aizmirsusies. Sāp.

Tā jau tās senās dzīves lauskas krājas,

jo allaž gribas tālāk, savādāk.

Varbūt tā vajag. Kā lai zin, kā būtu,

ja laika skrējiens pēkšņi apstātos,

starp mirkļiem saules elpu spēkam gūtu

un, vēja iesvaidīta, aizmirstos.

Tās durvis pusvirus kā delnas, kas bez mitas

rauš putekļus no bērnu dienām nost, 

vai esmu bijusī vai tomēr - gluži cita?

Mirdz rasas pērles manos pīlādžos...

Reiz bija pasaka, ko atceros, jo zinu,

ka to, kas reiz ir sirdī ierakstīts,

kā mazu kamolīti cauri dzīvei tinu,

tas mātes mīlestībā ieadīts.

Čīkst vējā durvis. Nav neviena mājās.

Es atnācu ar sevi parunāt.

Kaut nejautās man - kā tev tagad klājas,

ļauj garām nepaiet, ļauj saules pusē stāt!

/Laimdota Vištarte/

Uzmini...